Nierakmeņi un urīnceļu akmeņi ir ļoti bieži sastopami, tomēr ir sarežģīti iegūt precīzu informāciju par cilvēku skaitu Eiropā, kuri cieš no šīs slimības.
Bieži vien nierakmeņi vai urīnceļu akmeņi tiek izvadīti no organisma bez jebkādām nepatīkamām sajūtām, tomēr šīs slimības norises gaitā var rasties arī ļoti lielas sāpes. Pagātnē šo slimību dēvēja par “Pelnrušķītes slimību” — slimību, kas ir samērā izplatīta, tomēr netiek plaši publiski apspriesta. Mūsdienās akmeņu veidošanās gadījumu skaits pieaug, un to nosaka Rietumu valstīm raksturīgie ēšanas paradumi un dzīvesveids.
Kas ir akmens?
Akmens ir ciets, blīvs veidojums, kas var veidoties žultspūslī, urīnpūslī un nierēs. Akmeņu veidošanās cēloņi var būt dažādi, un tos ārstē ar dažādām metodēm.
Šie akmeņi veidojas nierē, un paliek tajā vai arī pārvietojas uz urīnvadu (1. att.).
Nierakmeņi veidojas urīnā esošo minerālu vai skābo sāļu kristalizēšanās procesā. Lielākā daļa akmeņu tiek izvadīti no organisma urinēšanas laikā. Tomēr dažkārt akmeņi iesprūst urīnvadā, bloķē normālu urīna plūsmu un izraisa simptomus. Akmeņi var arī būt pārāk lieli, lai tos varētu izvadīt no nieres. Abos gadījumos akmeņu izņemšanai var būt nepieciešama ārstēšana.
Fakti par nierakmeņiem un urīnceļu akmeņiem
- Akmeņi ir izplatīta parādība — aptuveni katram desmitajam cilvēkam kādā dzīves posmā izveidojas akmens.
- Akmens izveidošanās iespējamība dzīves laikā ir 5–10%.
- Vīriešiem akmeņi veidojas biežāk nekā sievietēm, attiecība ir 3 pret 1. Mūsdienās šī atšķirība samazinās — iespējams, mainīta dzīvesveida un uztura paradumu dēļ.
- Akmeņi lielākoties veidojas vecumā no 30 līdz 50 gadiem.
- Cilvēkiem, kuriem ir akmeņi, dzīves laikā tie bieži vien veidojas atkārtoti.
